parasta atkritumu karbina

Hah, Jums ir bijusi sajūta, ka Jūsos esošā matērija ir sadalījusies vismaz 4 daļās un lai piekļūtu galvenajai ir jāpiekļūst visām 4? Man ir. Tas ir bezcerīgi briesmīgi, tik ļoti, ka trīc galva un tirpst pirksti, brīžiem ne tikai tas. It kā fantastiski, no malas skatoties, tā ir atšķirība un tā ir ļoti dažādu emociju gamma, bet man tā neliekas. Tas ir tā it kā kosmosā būtu 4 planētas un uz katras tu dzīvotu. Vienā tu esi ļauns, otrā vienpatis, trešajā sabiedrisks, ceturtajā romantisks. Tas ir interesanti, bet, ja šī iedoma nesāk iejaukties reālajā dzīvē. Visa dzīve burtiski pārvēršas un tu nesaproti, kas notiek. Tu tikai zini, ka tas nav tas, kas tu esi.

Cilvēki redz pārāk šauri vai neredz nemaz. Vai redzēt tikai to kam ir saistībā ar tevi pašu nozīmē redzēt? Varbūt lielākā daļa cilvēku redz tikai to, ko kāds vēlais, lai viņi redz? Vai šajā brīdiī cilvēks kā vesalums, kā forma, kas iemieso,manuprāt, skaistako uz šīs pasaules nepārtop par marioneti, kurā ir tikai mirušā koka elpa? Vai nocirstam kokam vairs nav dvēseles? Vai viņam ir dvēsele? Vai nocirsta koka daļas tāpat kā uz pusēm pārcirsta slieka savu dvēseli sadala? Tik daudz jautājumu un tik maz atbilžu. Vai tas nozīmē, ka arī es esmu pārvēties par marioneti vai arī es beidzot esmu iemācījies redzēt tikai neprotu paņemt atbildi? Dzīve ir pilna trokšņu.. Kā, lai dzird atbildi, ja dzirdi troksni? Vai dzirdēt šādā formā ir tas pats kas redzēt? Vai divi atšķirīgi un īpaši vārdi var kļūt sinonīmi?… Patiesībā.. vai cilvēks var kļūt sinonīms citam?

Nejau mūsu vecāki bija labāki aiz tā, ka 16 gados dzīvoja atsevišķi un strādāja vai 19 gados dzemdēja bērnus. Viņi bija labāki, jo viņi dzīvi neizniekoja, mūsu vecumā viņi jau bija kaut ko sasnieguši.. Kas mums ir? Vismaz lielākajai daļai mūsu.. Mums nav ne kā. Pāris atmiņas, dziesmas, piedzīvojumi, darbi, kas nevienam citam nav nozīmīgi? Mēs esam putekļi, kas varētu izdarīt tik daudz, bet tā vietā mēs pakļaujamies un atdodam dzīvi vējā. Jā dzīve ir viena, jānodzīvo traki u.tml., bet tas ir viss tīrākais jaunības maksimālisms, dzīvi izbaudīt nenozīmē piedzerties, nošņaukties, nokurīties vai pārgulēt ar pēc iespējas vairāk meitenēm/ puišiem, kur nu vēl apmeklēt visas ballītes.. Jā, protams, arī es esmu jaunības maksimālists visīstākais, bet vajag to atlaist. Nevajag arī dzīvot ar gadsimta plāniem, bet ir jāiemācas plānot sava dzīve, lai, ja rīt tevi nošautu kino teātrī puisis, kuram nepatīk, ka skaļi ēd, nebūtu jānožēlo, lai šis laiks nebūtu iztērēts neliederīgi. Pagātni nav iespējams mainīt, rītdienu nav iespējams paredzēt, bet ir iespējams nodzīvot šodienu tā, lai, neveiksmes/ nelaimes gadījumā, dzīve nebūtu palaista vējā.
Tu teiksi, ka es pateicu to, ko varēja pateikt vienā teikumā: ” dzīvo dzīvi tā it kā šī diena būtu pēdējā “, bet šādi mēs varbūt ieklausīsimies, abi. Nevajag pilnībā atteikties no izklaides vai pazaudēt sevi vai pavadīt šo dzīvi tiecoties izdarīt ko tādu, lai būtu, ko atcerēties, bet vajag to visu pārveidot, lai nepazaudējot sevi, tomēr, šodiena nebūtu izniekota. Zini, vajag skriet, bet ir jāmāk piebremzēt, galu galā, dvēselei šis pavisam noteikti nebūs pēdējais mūžs uz šīs planētas. Padomāsim par to, lai zaudētājs ir kāds cits nevis mēs.

Es nesaprotu ar ko es cīnos vairāk ar sevi, dievu vai pasauli, kad skatoties uz gaismu tumšās ielas galā es vēroju ēnu, kas seko man ik uz soļa. Brīžos, kad pamostas iekšējie dēmoni. Tad, kad saprotu, ka gribu iemācīties būt viens. Kad sapņoju par dzīvi, kas nav manējā, tā ir sveša.. Kad visvairāk vēlos būt kāds cits, jebkurš nevis es. Iejusties citā, varbūt tevī. Saprast, uzrunāt, iejusties un pārņemt to ko man vajag. Dažreiz ar savām sajūtām jūtos kā košļājot gumiju – sakožļājot, izspļaujot, bet neaizmirstot garšu vismaz uz mirkli. Es atdzīvojos tikai tad, kad rupji ieskatos sevī un saprotu nevis kas es esmu, bet kas es patiesībā nemaz neesmu. Es esmu kā divi vai varbūt trīs? Ne jau mākslīgi es esmu trīs, kad esmu ar sevi, tevi vai viņiem, tas esmu es tikai trīs. To saprotu, kad pārdomāju sagādāto pārdzīvojumu. Zini, es esmu es tikai tad, kad esmu viens. Liekas, ka spēšu nebūt sevī viens tikai tad, kad kāds atslēgs šīs milzīgās važas, kurās sevi esmu ieslēdzis jau mūžību. Gadiem ejot mani emocijas ir apēdušas, atceros dienas, kad skatījos pa mazo jumta logu uz elektrības stabu, kas gadiem skatās uz visiem un vēlos būt viņš. Atceros brīžus, kad balansējot uz ietves betonētās maliņas es runāju ar dievu un lūdzu citu, dzīvi citu, prasu kādēļ tas viss notiek ar mani un tas velkas līdzi jau gadus man.. Vai tas ir dēļ tā kāds esmu es vai kāds es biju iepriekšējā dzīvē? Pat savos uzskatos es esmu divi. Ne jau pretrunas, bet personības.. Savā burbulī es redzu visu savādāk, zīmēju neglīti, bet man liekas skaisti, fotografēju dīvaini, bet man liekas patiesi, domāju savādi, bet man liekas, ka tur ir kas vairāk. Vienmēr ir licies, ka esmu īpašs ne jau iedomība ir tas, kas mani vajā. Nesaprašana kādēļ es šeit esmu.. Liekas, ka neviens nekad mani nesapratīs līdz galam, to var traktēt dažādi- kā dzīvi seriālā, kā trakumu vai vēlmi izcelties var arī par stulbumu, kā vien vēlies, bet man patiesi interesē tikai tas, ko vēlos es. Aizsietām acīm es sekoju nevis emocijām, bet pats sev ar mūžīgām šaubām par to, ko es daru. Šodienas apņemšanās rīt būs tukša atmiņa bez jēgas un iepriekšējas ziņas. Padošanās? Es nezinu.. Nezinu vai raksturs man ir vājš, nezinu vai esmu jaunības maksimālists.. Dažkārt liekas, ka esmu tāda pati klišeja kā tās par kurām mūždien smejos.. Atkal jau es nezinu.. Pulkstenis sit jaunu minūti un vēl joprojām nezinu. Vai kādreiz es uzzināšu? Varbūt tā ir spēle, lai es vai kāds cits uzzinātu cik vēl, cik vēl es izturēšos šo nastu, kas citiem liekas ir atrakcija un pārsteidzoša trakuma plūsma. Jau rīt es domāšu savādāk..

Šodien apsveicami esmu nonācis pie pāris ļoti netradicionāliem secinājumiem. Nē, šis nebūs kārtējais wanna be emo ieraksts, kurā caur puķēm pasaku tik salīdzinoši elementāras un pasaulei zināmas lietas.
Patiesībā šodien ir tik drausmīga, jo pagātne atkārtojas.. Aiz loga ir tās pašas mājas, tā pati saule, tie paši elektrības stabi, tikai sniegs nav tas pats… Man šī pagātne ir pazīstama tik labi, ka man negribas, lai tāda būtu bijusi, labākais ir tas, ka es pats eju uz atkārtojumu, it kā visa dzīve ietu repeat moodā.
Eh.. teorētiski viss ir tāpat kā pirms diviem gadiem – es sēžu mājās, ir sācies skins, man nesūda negribas darīt, man ir pohuj uz skolu un,ja 100% godīgi,tad man vienkārši ir pohuj uz visu, šķiet, ka tik bieži man nevienu un neko vairs nevajag.. Es vienkārši eksistēju un tā ir problēma. Ar to jau man pašam vien ir jātiek galā, bet man ir pohuj. Es gribu vizu un griu pist prom no šīs huiņas, es alkstu piedzīvojumus un nahuj to skolu!!!!

FTW!

Viņš jūtas vainīgs par to , ko viņam nebūtu jājūtas vainīgam. Nemitīgi šaustot sevi viņš paskatās debesīs, tās ir melnas, ik pa laikam laternu gaismā iemirdzas pa lietus lāsītei, šo ārišķīgo mieru traucē tikai iekšējais nemiers, iekšējā disharmonija ar apkārt notiekošo. Viņa ārišķīgais un dvēseles izskats ir pretrunā. Ir labāk kā varētu būt, bet ir sliktāk kā jeb kad bijis. Puisis nodomā : ” Kāpēc man vienmēr vajag savādāk ? ” un turpina iet. Viņa domas pārtrauc garām braucošais automobilis, kura gaismas apžilbina viņa acis.. Bezsirdīgi, cik negodīgi, ka pasaulē visu var nopirkt, lai arī viņš nejūtas neko pārdabisku iegādājies.. Ko gan viņš varētu būt pircis, ja viņam nekā mantiski vērtīga nav.. Ēdienu, patvērumu viņš neuzskata par pietiekamu vērtību, lai ar to lepotos. Viņam ir tikai nesaprotama mīlestība, pāris draugi un ģimene. Ar to pietiek, bet mantiski viņam nav ko piedāvāt pasaulei. Visapkārt visiem spīdīgi pulksteņi, lielas saulesbrilles, mobilie telefoni, daudzas citas lietas, kas it kā ir tik nesvarīgas, bet tai pat laikā visu traucē. Viņš tās gribētu tikai, lai dāvātu tās savai nesaprotamajai mīlestībai, bet viņš apzinās, ka drīz vien viņš tai būs par sliktu un arī mīlestība aizies kopā ar laiku. Kāda tam vairs nozīme. Arī draugi aizies, viņiem ir savi darbi un tas ir pašsaprotami, arī ģimene sadalīsies tā vienkārši notiek, tas ir laiks, kas aiznes galveno un izbārsta cilvēkus.
Viņš nogriežas no ceļa ieliek telefonu kabatā un vēlreiz sev pajautā – kāpēc tu šeit esi? , lai ar tevi runātu tad, kad tas ir izdevīgi? lai tu būtu vajadzīgs kā bandinieks šahā , kuru ik pa brīdim pabīdīt, lai beigās to nokautu.. Rokāde. Tikai viņš nevienu nesargā, bet tāpat tie atnāks pēc viņa un paņems to sev līdz, atnāks laiks.. un vairs nebūs nozīmes tam, ka viņš šeit ir gājis, ka viņš tur ir pirmo reizi mūžā no sirds skūpstījies, bet tur viņš ir dzēris alu ar draugu un mācījies.. tas viss aizies.. pazudīs..

Ārprāts, es atkal sāku šeit kaut ko rakstīt. Kapēc? Es nezinu. Vislaik galvā skan jautājums – have you ever felt like you’re alone? Viņš man galvā skan salīdzinoši bieži, pārlieku bieži , lai es varētu teikt, ka tas skan apstākļu, situāciju un pasaules ieelpu dēļ. Bet laikam tikai šodien es varu uz šo jautājumu atbildēt ar patiesu atbildi. Es uzdevu šo jautājumu arī diviem draugiem, kuru atbildes atšķīrās – jā / nē . No kā ir atkarīga šī sajūta? No personības, apstākļiem , materiālā stāvokļa? Es nesaprotu. Patiesībā saprotu ļoti labi.
Brīžiem ienīstot elpot, ienīstot to, ka pukst tava sirds un asinsvados plūst asinis, kā arī saprotot to, ka tu esi tik nepilnīga personība, ka pat pāris teikumus garu tekstu tev nākas uzrakstīt ar problēmām, jo tu nespēj kontrolēt domu plūdumu, nespēj pieķerties vienai domai..
Kapēc daži cilvēki dzīvo atmiņām?

Bija pagājis vairāk kā gads, kopš viņi iepazinās. Tad viņi bija savādāki – naivi , nezinot ko nozīmēja mīlestība, atbildība pret otru cilvēku, rūpes, ko nozīmē atvainoties un ko nozīmē piedot . Laikam ejot viņi viens otru iepazina aizvien labāk, simpātijas izauga mīlestībā, bet paralēli laiks bija viņus padarījis arī par labākajiem draugiem. Tas liekas tik nereāli- iemīlēties un būt otram cilvēkam vistuvākajam. Bet laiks nenāca tikai ar labām lietām, puisis sajuta garšu kāda pārņem sirdi, kad tu vari pakļaut otra darbības jeb kādā, es atkārtoju, jeb kādā veidā. Meitene pārtapa kalponē, bet puisis pārtapa pavēlniekā, bet ilgi šai ellei nebija lemts pastāvēt, jo meitene saprata, ka viņa vairs nevēlas būt kalpone, viņa nevēlas atteikties no sava viedokļa un domām tikai puiša dēļ, viņa apzinājās, ka nepametot puisi nekas nemainīsies, tapēc viņa viņu pameta. Pagāja laiks un puisis aizvien vairāk saprata cik ļoti viņš meiteni mīl.. cik ļoti viņš grib aizmirst visu kas bijis, meitene piedeva, bet viss sākās no gala ,līdz pagāja gads un viņi izšķīrās , likās pa visam, puisis pieļāva kļūdu – viņš meiteni nokrāpa pievīla viņu un nezināja kā pierādīt, ka viņu vadīja vājums , nevis vēlme pēc tuvības.. kā pierādīt meitenei to.. viņam vēljoprojām tas nav izdevies , viņi salaba, bet viņa viņam vairs netic, viņā ir aizvainojums, viņā ir naids , bet viņš tic, ka kaut kur ir mīlestība, kuru viņš var atgūt, viņš var atgūt, jo viņš beidzot ir sapratis cik ļoti daudz meitene viņam nozīmē. viņš viņu mīl. viņš viņu mīl vairāk par sevi un situācija, kuru viņš pats bija izveidojis viņu nogalina, nogalina vairāk kā jebkas cits.

Sveiki, vēl joprojām neesmu izdarījis neko sakarā ar jauno P.A.K. bloga dizainu u.c. Nebiju arī rakstījis šeit, jo biju pārliecināts, ka šis ieraksts būs pirmais P.A.K. jaunajā versijā, neatkarīgā no wordpress.com utt. Bet turpinām cerēt.
Es neesmu pārliecināts vai tādu lietu kā emu-āru man vispār vajag, ja vajag tad noteikti ne tik haotisku kā arī pavisam noteikti ar “contentu” angļu valodā, sakarā ar maniem nākotnes plāniem uz šo visu. Es negribu arī apvienot savu portfolio apvienot ar šo blogu kā arī veiksmīgai bloga attīstībai es gribu piesaistīt jaunus autorus un netikai. Jā, domas, domas , domas.
Principā skaidrs ir tikai viens – “Es viens pats nevaru uzrakstīt tik daudz, lai cilvēkiem būtu ko lasīt ik dienas, par ko diskutēt u.tt., tapēc man ir jāpiesaista jauni autori un visideālāk – jaizveido jauna Parasta atkritumu kārbiņa ar pavisam jaunu dizainu , jaunu ideju , jaunu “content” un kā pavisam citu projektu.”

Ja tu esi jauns, atraktīvs, rakstīt gribošs sūti man mailu, vai pievieno komentārā kontaktinformāciju ( es komentu neapstiprināšu ) un gan jau kaut ko izdomāsim . Vajag tikai vēlēties

tatad beidzot esmu pabeidzis jauno p.a.k. dizainu.

tas ir apvienots ar manu portfolio, bet bloga busi espejams rakstit ari viesautoriem tadejadi palielinot rakstu un informacijas daudzumu.
-
par reklamas vietam – ne tas nebus komercials blogs, es vienkarsi ceru nopelnit domeinam
http://kristapzs.deviantart.com/art/p-a-k-wordpress-them-156467060 < seit ari dizains