Filed under: ikdienas atkritumi
Nejau mūsu vecāki bija labāki aiz tā, ka 16 gados dzīvoja atsevišķi un strādāja vai 19 gados dzemdēja bērnus. Viņi bija labāki, jo viņi dzīvi neizniekoja, mūsu vecumā viņi jau bija kaut ko sasnieguši.. Kas mums ir? Vismaz lielākajai daļai mūsu.. Mums nav ne kā. Pāris atmiņas, dziesmas, piedzīvojumi, darbi, kas nevienam citam nav nozīmīgi? Mēs esam putekļi, kas varētu izdarīt tik daudz, bet tā vietā mēs pakļaujamies un atdodam dzīvi vējā. Jā dzīve ir viena, jānodzīvo traki u.tml., bet tas ir viss tīrākais jaunības maksimālisms, dzīvi izbaudīt nenozīmē piedzerties, nošņaukties, nokurīties vai pārgulēt ar pēc iespējas vairāk meitenēm/ puišiem, kur nu vēl apmeklēt visas ballītes.. Jā, protams, arī es esmu jaunības maksimālists visīstākais, bet vajag to atlaist. Nevajag arī dzīvot ar gadsimta plāniem, bet ir jāiemācas plānot sava dzīve, lai, ja rīt tevi nošautu kino teātrī puisis, kuram nepatīk, ka skaļi ēd, nebūtu jānožēlo, lai šis laiks nebūtu iztērēts neliederīgi. Pagātni nav iespējams mainīt, rītdienu nav iespējams paredzēt, bet ir iespējams nodzīvot šodienu tā, lai, neveiksmes/ nelaimes gadījumā, dzīve nebūtu palaista vējā.
Tu teiksi, ka es pateicu to, ko varēja pateikt vienā teikumā: ” dzīvo dzīvi tā it kā šī diena būtu pēdējā “, bet šādi mēs varbūt ieklausīsimies, abi. Nevajag pilnībā atteikties no izklaides vai pazaudēt sevi vai pavadīt šo dzīvi tiecoties izdarīt ko tādu, lai būtu, ko atcerēties, bet vajag to visu pārveidot, lai nepazaudējot sevi, tomēr, šodiena nebūtu izniekota. Zini, vajag skriet, bet ir jāmāk piebremzēt, galu galā, dvēselei šis pavisam noteikti nebūs pēdējais mūžs uz šīs planētas. Padomāsim par to, lai zaudētājs ir kāds cits nevis mēs.
Komentēt līdz šim
Komentēt
